Izrāde tapa ar Francijas Kultūras centra un Francijas Ārlietu ministrijas atbalstu. Ar franču režisoru Giju Pjēru Kulo teātra kolektīvam jau bija izveidojušās ciešas un uzticības pilnas sadarbības saites: 1994. g. viņš /kopdarbā ar māksliniecisko vadītāju Edmundu Freibergu/ iestudēja A. Dimā “Trīs musketierus” un 1996.g. E. Labiša vodeviļu “Briesmu darbi Lursīna ielā”.

Rodas jautājums, kāpēc tika mainīts izrādes nosaukums no “Mēs - varoņi” uz “Spēles varoņi”? Autora piedāvātais dramaturģiskais materiāls ir ļoti sarežģīts un neierasts latviešu skatītājam tieši izvēlētās formas ziņā. Lai skatītāju orientētu uz to, ko izrāde piedāvās, par ko būs tās stāsts – “Spēles varoņi” likās piemērotāks un postmodernajā dramaturģijā netrenētam skatītājam saistošāks.

Izrāde bija sāpīgs, traģikomisks stāsts par mīlestību visdažādākajās tās izpausmēs – starp vīrieti un sievieti, māti un bērniem, trupas vadītāju un tās aktieriem, talantiem un pielūdzējiem. Par mīlestību uz teātri. Par aizkulišu netveramo burvību /scenogrāfa Ivara Novika ar baltiem aizkulišu audekliem , reizēm kā sapņu burām ierobežotajā askētiskajā skatuves telpā, kuri izrādes finālā “nobrūk”aiz aktieru saliedētās grupiņas skatuves priekšplānā/ un paša teātra neizskaidrojamo dabu. Un par to – KĀ DZĪVOT TĀLĀK? Protams, ka šis stāsts tiek precīzi un eleganti risināts konkrētās formās, caur konkrētiem autora dotiem varoņiem. Izrādes atslēgas vārdi – G. P. Kulo teiktais izrādes programmā:” Pat klusums šai lugā ir mīlestības piepildīts. Mīlestība liek ticēt rītdienai, vēlreiz pamosties un gaidīt kaut ko un kaut kur citur. Mīlestība liek doties uz priekšu, pat ja paliekam uz vietas. Sapnis par to, ka MĪLESTĪBA IZGLĀBS MŪS NO MUMS PAŠIEM, no mūsu slēptā izmisuma un iztukšošanās...Replika pēc replikas – un teātra / tieši šī iestudējuma – R.M./ stāsts līdzinās kādas ģimenes stāstam. Un mīlestība nāk plosīt un glābt”.

Kaut arī “Spēles varoņu” darbība norisinās kaut kur Eiropā kaut kādā nenoteiktā laikā – Rīgas izrāde skatītāju uztverē bija ļoti “franciska”, kurai īpašu šarmu piešķīra populāro dziedātāju - kā piem. Dž. Dasēna dziesmas un balādes.

Tā bija sabalansēta aktieru ansambļa izrāde ar atturīgi smalku spēles stilu un varbūt Lagarsam neraksturīgiem melodramatiskiem akcentiem - piem. Čisiku pāra attiecību risinājumā. Diemžēl, izrāde rada atsaucību tikai izsmalcinātākajā skatītāju daļā un tās mūžs nebija garš.

Rita Melnace

/Nacionālā teātra literārā konsultante/