MĀTE.- Lieliska akustika! Mēs nezaudējām nevienu pašu vārdu! Ne miņas no atbalss! Mēs allaž uztraucamies par niekiem. Viss pamazām vērsās plašumā, es to jutu, es to izjutu, tā, it kā balss, kas ilgu laiku bijusi nodarbināta ar ko citu, piepeši, kā pēc burvja mājiena, uzplauktu, radot tūlītēju efektu.
Katrs vārds nesa savu neatkārtojamo slodzi. Tas bija labi. Radās iespēja atklāt gluži jaunas savas balss iespējas.

JAUNKUNDZE.- Sen mums tā nebija gadījies.

MĀTE.- Tas bija labi.

KARLS.- Tas ir tikai nožēlojams konveijers!

MAKSIS.- Stulba baraka, kur atbalsojas katrs vārds!

(…)

ŽOZEFĪNE.- Tikai viena maza ģērbtuve, turklāt kopēja, skaidrs, ka konflikts ir gandrīz neizbēgams. Cilvēks nokāpj no skatuves galīgi sanervozējies, katrs taču uzskata sevi par izcilāko aktieri pasaulē… Un notiek tas kam jānotiek tik spiedīgos apstākļos, viens, piemēram, uzkāpj otram uz kājas, un konflikts rodas pats no sevis.

KARLS.- Ja vien tikai konflikts, drīzāk jau kautiņš! Vispārēja plūkšanās! Un, protams, apvainojumi!

ŽOZEFĪNE.- Ar ģērbtuvēm mēs vēl kā nebūt varētu samierināties, atmaksāt sliktu ar labu, ja vien mums būtu iespēja spēlēt īstos teātros ar īstām dekorācijām, nevis uz šādas nožēlojamas skatuves, kur nav iespējams ne lāgā pakustēties, kur nu vēl pa īstam izpausties!

JAUNKUNDZE.- Nevajag tak mūžīgi sūkstīties!

(…)

ČISIKA KUNDZE.- Provinciāļi! Vieni vienīgi provinciāļi! Un vēl prūši piedevām, prūšu provinciāļi bez gaumes, mīlestības un mazākās inteliģences!
Viņi smej, kad es runāju, es dzirdēju savu balsi un viņu smieklus, es gatavojos mirt un dzirdēju viņus sprauslājam, stulbie mietpilsoņi un absolūtie kretīni! Kāds man aiz muguras - vai tiešām šis kāds cer, ka man tas neienāks prātā? - kāds man aiz muguras viņus tīšām ķircina un smīdina, kad es runāju un gatavojos mirt, vai vispār ir iespējams iztēloties, ka es to neapzinos?
Šī (Žozefīne), šī viņus smīdina man aiz muguras, kad es runāju, esmu pārliecināta, ka tā ir viņa, es atrodos pašā priekšā, uz skatuves, es gatavojos mirt, un viņa tos smīdina, smīdina un ķircina man aiz muguras.

ŽOZEFĪNE.- Es? Neko tādu es nedarīju. Es pat nepakustējos, es klausos un nekustos no vietas, kāpēc visi man mūžīgi piesienas, vienmēr viens un tas pats, bet es nekad vairs neizkustos no vietas, es daru, ko man liek, es stāvu pavisam nekustīgi, kā paralizēta. Tā nevaru būt es.

ČISIKA KUNDZE.- Viņai nemaz nav jākustas, lai viņus sasmīdinātu, kad es runāju. Viņa tos smīdina pat tad, kad pati to nemaz negrib.

MĀTE.- Viņa ir komiska.

ČISIKA KUNDZE.- Viņa nav komiska. Viņa ir smiekīga. Kaut arī netīši. It kā es nezinātu, kas ir komiķis, es ļoti labi zinu, kas tas tāds ir. Lūk - viņš, mans vīrs, lūk tur, mans vīrs pats ir komiķis. ČISIKA KUNGS.- Tieši tā. Un tas nekādā veidā nav salīdzināms ar to, ko dara jūsu meita.

ČISIKA KUNDZE.- Es zinu kas ir komisks. Uz mani pašu tas neattiecas, bet es zinu, kas tas ir. Šī itin nemaz nav komiska. Komiskums ir gribas, gribas un drosmes izpausme. Tā ir profesija, veids, esmu pilnīgi gatava pieļaut, ka tas ir zināms veids kā izpausties mūsu profesijā.
Nē, šī ir smieklīga pati par sevi, viņai tam nepietiek ne gribas, ne enerģijas, viņa tur nekā nevar darīt, tas notiek pret viņas pašas gribu, pat, ja viņa nevēlētos, lai tā būtu, tas tomēr ir tieši tā, par spīti viņai pašai, par spīti visiem!
Un tieši tāpēc, ka viņa, pret pašas gribu, ir nožēlojama un smieklīga, jo te ir runa tieši par smieklīgumu, jo viņa, nabadzīte, no tiesas ir smieklīga caur un cauri, viņa pati nesaprot “līdz kādai pakāpei”, cik ļoti smieklīga viņa ir, cik lielā mērā pamudina uz nenopietnību, kas tik raksturīga tādām stulbām prūšu provinciāļu masām bez mazākās gaumes un mīlestības uz mākslu - tieši tāpēc, ka viņa ir smieklīga pret pašas gribu, šie lopi, tieši lopi, ne vairāk, ne mazāk, šie lopi bez prāta, bez mazākās tieksmes pēc literatūras un skaistuma, šie lopi, kad es runāju un gatavojos mirt, šie lopi ņirdz un irgojas, redzot viņu tur nekustīgi stāvam man aiz muguras, paralizētu, kā viņa pati saka, ar cilvēces neatvairāmo, netīši smieklīgo sejas izteiksmi!

ČISIKA KUNGS.- Tikai un vienīgi viņas klātbūtne, pat ēnā skatuves dziļumā, tikai un vienīgi viņas klātbūtne traucē, pavisam noteikti izraisot smieklus un varbūt, ja viņai liktu stāvēt kādā citā vietā, es nezinu…

Viņi to aplūko, diezgan ilgi un pamatīgi un patiesi, tas nevilšus jāatzīst, viņa ir smieklīga.

Traduction de Inese Petersone